Visneparastākais žurnāls LNB krājumā

Saskaņā ar Obligāto eksemplāru likumu katram Latvijas izdevējam ir pienākums piegādāt vairākus izdoto iespieddarbu eksemplārus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Šī prasība attiecas ne tikai uz grāmatām, bet arī uz citiem izdevumiem, tostarp žurnāliem. Dažkārt starp atsūtītajiem eksemplāriem var atrast arī kaut ko visai neparastu.

Tā, piemēram, 1980. un 1990. gados Rīgā tika izdots literārais žurnāls “Третья модернизация” (“Trešā Modernizācija”). Starp tā numuriem ir vairāki skrapbukinga tehnikā (scrapbooking) veidoti eksemplāri. Vāku noformēšanai mākslinieks ir izmantojis izgriezumus no avīzēm un žurnāliem, konfekšu papīrīšus, produktu etiķetes, sērkociņus un citus materiālus. Katrs no šādiem žurnāliem ir unikāls eksponāts.

Žurnāls «Третья Модернизация», Nr. 7 (1988).

Foto: Kristina Papule

Vienā no numuriem ielīmēts polietilēna maisiņš ar sadedzināta rokraksta pelniem – atsauce uz krievu klasiķa Mihaila Bulgakova citātu “rokraksti nedeg”.

Žurnāls «Третья Модернизация», Nr. 10 (1989)

Divi no šī izdevuma eksemplāriem tā arī nav nonākuši Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā, jo viens no tiem ir kārba, bet otrais – četrpadsmit akmeņi (šī vārda vistiešākajā nozīmē). Lūk, ko par tiem stāsta žurnāla redaktors Aleksandrs Seržants:

“Trīspadsmitais numurs – tā bija metru plata un divus metrus gara kārba. Šajā kārbā es saliku “Третья модернизация”  nenodrukātos tekstus un pieliku uzrakstu, ka ikviens, kas vēlas, lai novelk apavus, kāpj kastē, ņem tekstus un lasa. Un, ja grib, var turpat rakstīt savus dzejoļus, savus stāstus – te, lūk, rakstāmie, te – papīrs. Sākumā tekstu kaudzīte kārbā bija 10 – 15 centimetru augsta. Bet visā izstādes laikā es redzēju, ka kāds tur sēž. Rosās. Izstādes noslēgumā kaste bija piepildīta gandrīz līdz pusei. Sanāca tāda kā radošā laboratorija kastē.

Bet pēdējam – 14. – numuram es akmeņlauztuvē izvēlējos lielus laukakmeņus. Četrpadsmit akmeņu – četrpadsmitais numurs. Katrā akmenī iekalām teikuma fragmentu… Ja tos visus savāktu, atklātos itin kā viena cilvēka grēksūdze. Šos akmeņus mēs izvietojām Rīgas parkos. Arī pie Doma baznīcas. Tādā veidā “Третья модернизация”  pārakmeņojās. Nedomājām, ka tas ir punkts, bet gan – akcija. Gāja laiks, pieci gadi, seši, un – centrā šo akmeņu vairs nebija. Bet nomalēs, piemēram, mazajā Ļermontova skvēriņā, akmens ir joprojām. Arī Mežaparkā, pie zoodārza, viens ir saglabājies.”

Plašāk par neparasto izdevumu iespējams lasīt Periodikas portālā un Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, Nr. 43 (2018, 1. marts)